LATVIJAS SVARCELŠANAS TRENERI

ALBERTS BAGOJAN 

«Cilvēkiem novēlu darīt vairāk laba citiem, bet senioru vecumā uz pasauli raudzīties labsirdīgākām acīm,» saka Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Sporta katedras docents, svarcelšanas treneris Alberts Bagojans. Viņš jau 51 gadu strādā RTU – ilgus gadus svarcelšanā trenējis universitātes izlases komandu, savukārt no 1982. gada – svarbumbu cēlājus. Viņš savos 74 gados joprojām trenē jauniešus un spēj šarmēt ar autoritāti un pasaules redzējumu, raksta portāls «Diena».

Alberts Bagojans dzimis Gruzijā, Tbilisi, četru bērnu ģimenē. Ar sportu viņš sācis nodarboties jau skolā, izmēģinājis spēkus arī vingrošanā un boksā, taču labs piemērs viņam bijis brālēns, kurš nodarbojies ar svarcelšanu. «Nokļuvu pie laba trenera, kādreizējā pasaules čempiona Pāvila Gumašjana, kurš izaudzinājis arī pirmo olimpisko spēļu čempionu. Kāds ir labs treneris? Mans treneris kā profesionālis iedvesa cieņu un bijību, viņš bija autoritāte,» paskaidro A. Bagojans.

Treneris salīdzina pedagogu darbu pirms 40 gadiem un mūsdienās – kādreiz skolotājs un treneris bijis tas, kurš iedod savu zināšanu artavu audzēknim. Tagad skolotāju izkonkurē internets.

«Jaunietis jau ir teorētiski izglītots, viņš daudz ko saprot. Ar zināšanām viņu vairs nevar pārsteigt, jo viss atrodams internetā. Viņš varbūt zina pat vairāk! Zināšanas jau ir viegli nodot, bet saprašana katram jāizstrādā pašam. Ja jaunietis jūt, ka tu kā treneris esi viņam interesants, esi autoritāte un spēj dot impulsu mācīties, augt, sadarbība ir patīkama. Tad jaunajam cilvēkam ir patīkami, ka viņš pats kļuvis gudrs, līdz kaut kam ir aizdomājies, kaut ko apguvis. Cilvēkiem patīk mācīties, bet viņiem nepatīk, ka viņus māca.»

1963. gadā Sporta biedrība «Dinamo» Volgogradā organizējusi Vissavienības sacensības, Alberts tajās ieguvis 1. vietu. Pēc sacensībām notikuši mācību treniņi. Alberts tajos bijis vienīgais no Gruzijas, tāpēc viņš «piestiprināts» pazīstamajam Latvijas izlases trenerim Mihailam Fraifeldam, kurš piedāvājis braukt uz Latviju un pārstāvēt Latvijas izlasi. «Rīgā līdz tam pabiju vienreiz, Vissavienības studentu sacensībās. Man te iepatikās, ļoti patika arī svarcēlāju komanda. Tā pārcēlos uz Rīgu. Drīz vien treneris piedāvāja darbu Rīgas Politehniskajā institūtā, kur bija vajadzīgi svarcelšanas treneri. Aprunājos ar sporta entuziasti, Sporta katedras pamatlicēju Veru Molčanovu, un – lūk, jau 51 gadu esmu Rīgā, strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē, esmu Sporta katedras docents,» stāsta A. Bagojans, kurš ir lepns par savu audzēkņu sasniegto.

«Sapratu, ka svaru bumbu celšanā iesācējus ir vieglāk sagatavot un «piejaucēt» sportam nekā smagatlētus – tiem vajadzīgs maksimāls spēks. Tas ir labs studentu  

Eduards Andruškēvičs

 (dzimis 1956. gada 19. aprīlī)[1] ir bijušais Latvijas svarcēlājs, tagad — svarcelšanas treneris

Lai arī dzimis Karēlijā, izglītību ieguvis Lejasstrazdu vidusskolā un Tehniskajā koledžā. Svarcēlāja karjeras laikā ir izcīnījis 16. vietu PSRS Tautu spartakiādē, vairākas reizes uzvarējis Latvijas čempionātā. Viņa personiskais rekords (svara kategorijā līdz 100 kg) summā bija 387,5 kg, bet atsevišķi raušanā 175 kg un grūšanā 215 kg. Sportista karjeru beidza 30 gadu vecumā savainojuma dēļ. Pēc tam sācis trenera karjeru. Bija vienīgais divkārtējā Olimpisko spēļu medaļu laureāta Viktora Ščerbatiha treneris, trenē Tokijas olimpisko spēļu bronzas medaļnieku Artūru Plēsnieku, Rebeku Kohu, Ritvaru Suharevu, Danielu Ivanovu, Vadimu Koževņikovu un Armandu Mežinski. 2007. un 2017. gadā tika atzīts par gada labāko treneri Latvijā.

Ventspils. Viktors Šerbatihs

Bauska. 

Tukums. 

Ludza. Igors Afanasjevs